Mīlēt ar dvēseli
Nesen noskatījos filmu “Lepnums un aizspriedumi”. Iepriekš kaut kā vispār neuzrunāja, bet pēkšņi sajutu vilkmi un sekoju tai. Stāsts, kas daudz pieminēts citās filmās, saņēmis pretrunīgus viedokļus, kādu garlaikojis, bet kādu aizķēris līdz sirds dziļumiem. Un es esmu tajos otrajos - nespēju beigt domāt par šo mīlasstāstu.
Mūsdienās cilvēki satiekas, pārguļ, sāk kopdzīvi un tad kaut kad apprecas, tad bērni un kredīti, veidojot ne visai veiksmīgas laulības un dzīvi, kura ir pilna ar nebeidzamu skrējienu. Mēs dzīvojam mūžīgā steigā, naudas varā un melos (ar meliem es domāju visas fake personības, kuras sev uzliekam kā maskas, pielāgojot attiecīgajai situācijai, melus, kas izriet no mārketinga, lai tikai cilvēks pirktu un pirktu, kļūstot vēl atkarīgāks no naudas un lietām). Un diez vai šajā pasaulē cilvēks var nebūt tāds, jo katrs solis taču maksā, katra saruna ir milzu sakaru un ietekmes tīkla sastāvdaļa, kur cilvēki reti runā atklāti un no sirds, bet saka to, kas ir pareizi vai izdevīgi, vai runā par lietu. Pasaule, kurā ir tik daudz stresa, depresijas un veģetatīvās distonijas. Un kāpēc? Jo mēs nedzīvojam to, kas mēs esam. Es teiktu, ka šādi ir lielākā daļa attīstītās pasaules cilvēku, taču reti, kurš ir gatavs atzīt to sev un vēl mazāk citiem. Bēdīgi..
Šādi romāni/filmas liek aizplūst citā dimensijā, liek vēlēties izslēgt realitāti un pabūt kaut kur tur tajā, ko vari izsapņot. Es nesaku, ka dzīve minētā romāna laikos bija viegla un debešķīga bez problēmām. Protams, ka nē. Tas, kam es vēlos pievērst uzmanību, ir Elizabetes un Dārsija “attiecības” (attiecības pēdiņās, jo mūsdienu cilvēkam droši vien vispār ir grūti viņu saskarsmi nodēvēt par attiecībām). Viņu savstarpējā pievilkšanās un uzmanība bija daudz dziļāka un skaistāka savā būtībā nekā vairumam mūsdienu gadu desmitu ilgām laulībām. Viņi izjuta patiesu mīlestību, teju pat nepieskārdamies viens otram. Viņu valdzinājuma plīvurā tītā atturība, pieklājība ar paklanīšanos un uzruna atrāda viņu tikšanos eleganci un cieņu, neatkarīgi no apstākļiem. Tāpat vārdu izvēle ir vēl viena nianse, kas piešķir radošumu un intimitāti katrai izteiktajai domai. Viens acu skatiens izteica dziļumu, ko nav iespējams mūsu žurkas skrējienā vispār sajust ne sevī, ne otrā. Cik bieži mēs ikdienā vispār skatāmies otram acīs ar nedalītu uzmanību? Kādēļ agrāk laulības turējās mūža garumā, bet tagad kāzas izmaksā tūkstošus, tomēr īstenas vērtības nav? Šeit pieminēšu grāmatas “Vērienīgās domāšanas spēks” fantastiskās rindiņas:
“Katru dienu atkārtojot pareizo rīcību, jūs drīz vien sāksiet izjust attiecīgās emocijas! Jums ar savu mīļoto ir jāiet uz randiņiem, jāskūpstās, katru dienu jāpasaka kāds sirsnīgs kompliments un jāizrāda citi nelieli uzmanības apliecinājumi, tad nebūs jāraizējas par mīlestības emocijām. Cilvēks nespēj ilgstoši izrādīt pieķeršanos savam partnerim vai partnerei, neizjūtot patiesu maigumu pret viņu.”
To pašu arī stāsta filma “Love comes softly”, kurā dzīvošana izdevīgā laulībā bez seksuāla kontakta, taču ar kopīgām ēdienreizēm un kopīgu saimniekošanu rezultējās ar iemīlēšanos. Mūsdienu cilvēks ar visu fizisko kontaktu nespēj patiesi mīlēt, jo viss ir virspusējs, sasteigts un neizdzīvots. Pie tam mūsu uztveri notrulina sabiedrības standarti, ko nozīmē skaists, kāds ir normāls, kādiem jābūt panākumiem un bankas konta atlikumam - tas viss bojā un saēd mūsu vēlmi mīlēt otru un sevi (pieņemt sevi, kāds esi). Cilvēkam ir jāspēj dzirdēt "sava iekšiņa", patiesā būtība, jo tas iezīmē pareizos dzīves virzienus, lai mūžu varētu nodzīvot saskaņā ar sevi, pateicībā un mīlestībā. Tātad atslēga ir nevis īstā un vienīgā partnera atrašanā, bet gan tajā, kā mēs izturamies pret savu partneri, ko mēs domājam, sakām, kā mēs viņu redzam un uztveram. Nozīme ir dziļai un atklātai sarunai, mīlestības pilnam acu skatienam un mūsu iekšējai vēlmei. Iznāk, kā patiesībā jebkurš partneris var būt laimīgi kopā ar jebkuru partneri, ja abpusēji ir vēlēšanās un mēs veicam šīs pareizās darbības. Atliek secināt, ka mūsdienu cilvēkam visu gribas viegli un ātri, arī kvalitatīvas attiecībās. Tā kā ir jāskrien pēc visas pasaules naudas un jābūvē lielie karjeras sapņi, attiecības un paša labbūtība tiek atbīdīta otrajā plānā ar minimālu piepūli. Vienā brīdī mēs pēkšņi atskārstam, ka mums nav nekā kopīga, izņemot mājsaimniecību un bērnus, saprotam, ka sekss ir tikai fiziska bauda, un atpūtai nav laika, tā ir samākslota vai pat katram sava. “Tirgū” ir tik daudz viedokļu un uzskatu par personīgo brīvību, pārsātinājums ar padomiem par attiecībām, kā arī mūžīgie vilinājumi, kas sola piepildījumu kādā no dzīves sfērām. Un mēs tik skrienam un ķeram, neko īsti neizbaudot un nesajūtot, uzdzeram vakarā vīnu vai alu savām problēmām, nopērkam kādu jaunu mantu garīgam uzmundrinājumam un dodamies kādā piedzīvojumā, lai notušētu savu iekšējo tukšumu. Dzīve notiek. Pat nepamanām, kā aizslīd gadi.
Jā, viss šis ir saistīts ar attiecībām. Uzskatu, ka laimīga ģimenes dzīve ir pamats visam - no tā sākas mūsu dienas noskaņojums, vērtības, mājokļa iekārtojums un izriet mūsu dzīvesveids, tas viss rada emocijas, kuras izstaro konkrētu enerģiju, ar to mēs izejam no mājas un tā veicina vai bendē mūsu izdošanos darbos un citās dienas gaitās. Ģimene ir kā sākums, kas iegriež noteiktu virpuli. Dažkārt var šķist, ka ģimenē nesokas, bet darbā viss lieliski. Vai tiešām? Vai arī to sev tikai iestāstām? Kā var būt lieliski, ja nav, ar ko dalīties? Grāmatā “Patiesība sākas divatā” atkārtota visiem tik zināmā patiesība: dalīta bēda ir pus bēda, dalīts prieks ir dubults prieks. Ar savu partneri mēs dalāmies savā dzīvē, dodot iespēju savai sirdij pukstēt pilnīgāk. Cilvēkam, kuru izvēlamies sev blakus, ar kuru ejam gulēt un ceļamies, kopā pieņemam dzīves svarīgākos lēmumus, ir milzīga nozīme mūsu laimē. Nenovērtējama.
Atgriežoties pie filmas, es jūtos ārkārtīgi aizkustināta par šo divu cilvēku savstarpējo mošanos mīlestībā. Tik maz vārdu, bet tik daudz emociju. Man ir grūti aprakstīt to, ko sajutu, lai nododu to burvību caur tekstu tev, lasītāj. Piebildīšu, ka es skatījos to filmu, kas bija ar Keira Knightley un Matthew Macfadyen galvenajā lomā, tātad papildus vēl fantastiska aktierspēle, lai radītu šo ķīmiju skatītāju acīm vēl saistošāku.
Mīlestība rodas darbībā. Sākotnējās simpātijas var maldināt par tās iespējamību, jo tā ir mirkļa pievilkšanās, kurai vajag turpinājumu, lai tā pastāvētu. Turpretī attiecībās bez pirmā skata simpātijām var dzimt dievīga mīlestība, ja izvēlamies to radīt. Ne vienmēr viss ir zelts, kas spīd, ne vienmēr rožains sākums zied mūža garumā. Mīlestība ir jārada pašiem. Un tas ir kopdarbs, ko darām ar sirdi nevis prātu.
Lai izdodas skaisti mīlēt!