Pilnība ir arī nepilnība
Cilvēki šajā pasaulē ir tik dažādi. Un neticēsiet - katrs ir vajadzīgs Zemei tieši tāds, kāds viņš ir. Man daudzi nepatīk, kaitina, tracina, skumdina, sadusmo, taču tas nemaina to, ka viņiem ir sava misija, kādēļ viņi ir. Es cīnos ar sevi, mācīdamās pieņemt atšķirīgo, jo atšķirīgais nav slikts, tikai citāds nekā es vēlos redzēt. Tā vienkārši ir mana interpretācija par pareizo. Patiesībā, satiekot jebkuru cilvēku (arī piedzīvojot jebkuru situāciju), kurš man nepatīk, mana dvēsele iet savu pieredzes ceļu. Ja mēs skatāmies uz apkārtējo pasauli kā uz skatuves iekārtojumu, kurš kalpo tam, lai mūsu dvēsele varētu izspēlēt visas savas mācības, iemācoties mīlestību, tad viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Un šī skatuve mainās visas dzīves garumā, pielāgojoties apgūtajam vai tieši pretēji - neapgūtajam. Un katram ir sava skatuve un savi “kolēģi”, kuri spēlē dažādas mums nepieciešamās lomas.
Lielākais jautājums ir - kā atpazīt dvēseles mācībstundas? Kā nodzīvot dzīvi gudri un pēc iespējas vieglāk? Es daudz strādāju ar sevi, bet dažreiz šķiet, ka vispār nesokas, ka nekur tālu neesmu tikusi. It kā ar prātu daudz ko saproti, bet ar emocijām netiec galā, ieslīgstot vecajā. Protams, apzināties problēmu ir pats sākums. Neko nevar risināt, ja nemaz nezina, ka ir problēma. Tā kā pirmais solis done. Problēma manā (un daudzu cilvēku) gadījumā ir bērnībā un pat esot vēl mātes vēderā iegūtās nepareizās pārliecības par sevi un pasauli. Diemžēl, ne visas es spēju apjaust, ne visām spēju atrast cēloni.
Šobrīd lasu Luīzes L. Hejas grāmatu “Tu vari izdziedināt savu dzīvi”, kurā viņa norāda, ka “... neatkarīgi no tā, kāda šķiet problēma, es ar katru klientu strādāju tikai pie viena - Mīliet sevi.” Bingo! Šis teikums man bija vajdzīgs. Tikai te neiet runa par to, ka tagad jāliek sevi visa centrā un uz visu pārējo jānospļaujas. Luīze ar to domā sevis cienīšanu un mīlēšanu, kad mēs sevi nenoniecinām un nekritizējam - tas ir pamats. Tad automātiski cilvēks domā pozitīvi, rūpējas par vidi sev apkārt, par savu ķermeni, nelieto alkoholu, nesmēķē, nepārstrādājas utt. To visu palīdz īstenot veselīgs pašvērtējums. Mans personīgais mērķis ir spēt skatīties spogulī un redzēt tur pašu pilnību.
Šobrīd arī apmeklēju nodarbības vecākiem “Ceļvedis pusaudžu audzināšanā”, kurās uzpildu sevi ar zināšanām, kā labāk saprasties ar savu pusaudzi, ko ieviest ģimenē, kā komunicēt, lai bērns vecākiem uzticētos un attiecības būtu harmoniskas. Bieži vien pusaudžu vecums ir lūzuma posms, kurā izlien pārliecība, ka neesmu gana labs. Savukārt no Jāņa Brūna “Transformācijas kursa” aizguvu vienu lielisku ideju - ja vēlamies, lai pusaudzis nedarītu “sliktas lietas”, bērns jāaudzina tā, lai viņam būtu veselīgs pašvērtējums, jo tad viņam nevajadzēs sevi pierādīt citiem, iesaistoties apšaubāmās vai negatīvās aktivitātēs. Viņš vienkārši zinās, kas viņš ir un nedarīs sev pāri, lietojot kādas vielas vai nevajadzīgi riskējot. Domājot par savu stāvokli un saistību ar pašvērtējumu un sevis mīlēšanu, saprotu, ka that’s it - man jāiemācās sevi mīlēt un viss pārējais vienkārši sāks nokārtoties.
Sākumā izklausās nejēdzīgi, jo kā gan sevis nemīlēšana var būt iemesls finansiālām problēmām, slimībām vai izglītības trūkumam, taču patiesībā, iedziļinoties savās domās par jebkuru no šīm lietām, bieži nonākam līdz “es nevaru”, “man trūkst tas vai šis, lai darītu tā”, “ja es būtu/man būtu..” un citas pārliecības, kas norāda, ka mums šķiet, ka nespējam. Protams, ja esam pavisam godīgi pret sevi. Bez pašanalīzes nevar. Tāpat arī bez izrakstīšanas uz papīra, bet meditācijas, bez lasīšanas, bez mēģināšanas atcerēties bērnību - tie visi un vēl citi ir soļi, lai piekļūtu visdziļākajiem prāta stūriem, kuros snauž tie notikumi vai vārdi, kas šodienā mūs ierobežo. Tā ir sevis dziedināšana, kurai ir jāvelta laiks.
Vēl viena aizņemta doma, kas man palīdz šajā ceļā, ir no rīta paskatīties spogulī un pateikt sev, ka es esmu pienesums šajā pasaulē. Neatkarīgi no tā, vai izlietnē stāv netīrie trauki, vai esmu labā garastāvoklī, vai izskatos labi, vai protu nopelnīt naudu, es esmu pienesums. Es esmu pilnība, esmu gana laba tāda, kāda esmu. Un ja mēs sevi mīlam, ja ar mūsu pašvērtējumu viss ir kārtībā, nekas un neviens nevar mums ieskaidrot, ka neesam OK. Cilvēkam nav viss jāprot, nav viss jāvar, jo katram ir savas spēju robežas un vajadzības, katram savs ceļš un savas mācības. Atceries, pieminēju skatuvi? Arī mēs esam kādam citam “skatuves kolēģi” un viņu izrādē spēlējam lomas, lai viņi izietu savas mācības.
Tā kā jāmostas no rīta ar pateicībām - esmu dzīva, man dota vēl viena diena, paldies par visu, kas man ir, paldies par izaicinājumiem, kuri manai dvēselei ļauj kaut ko apgūt, paldies par ikkatru cilvēku, kuru satieku, paldies, ka manā pilsētā ir bezpajumtnieki, jo tas man ļauj saprast, cik labi es dzīvoju un novērtēt to, kas man ir (šī doma aizgūta no Siņeļņikova grāmatām) utt. Jātrenējas skatīties spogulī un tur redzamajam cilvēkam teikt, ka mīli viņu, ka viņš ir pilnība, pienesums. Kā saka, ja nemīli sevi, pilnvērtīgi nespēj mīlēt arī citus. Laikam jau taisnība! :) Lai izdodas mums visiem!