Randiņš ar sevi
Hei, hei, hei! Es smaidu. Pasmaidi tu arī. Šodien tik daudz vērtīgu atskārsmju sevī, tik daudz pamanītu zemūdens akmeņu, tik daudz dziļā klusuma sajūtu iekšā.. Liekas, ka kaut kas manī pārdzimst, mainās, sakustas vai varbūt veidojas no jauna.
Es piedāvāju “randiņu ar sevi”. Nē, nē, tas nav domāts kā “paņemt 3 brīvas stundas no vīra/sievas un bērniem un darīt kaut ko foršu sev”. Tas nozīmē, ka mēs sastopamies ar to dziļo, iekšējo sevi. To īsto un patieso, kad nometam malā visas maskas un lomas, attīrot sevi no n-tajiem viedokļiem un priekšstatiem, izslēdzot no apziņas apkārtnes trokšņus un domās aizklājot skatienam pieejamās bildes. Un tad sajūtot to iekšējo būtni. Pat dziļāk par mūsu iekšējo bērnu, kurš dzīves laikā ir uzņēmis dažādus triecienus. Kā paverot iekšējā bērna priekšskaru, lai ieskatītos, kāda būtne reiz nāca šajā pasaulē un Visumā. Es uzskatu, ka šādi vingrinoties un satiekoties ar sevi, cilvēks spēj skatīties uz visu it kā gara acīm, precīzāk sajust, kas ir viņa un kas nav viņa lieta, vieta, cilvēks, notikums, darbība, lai spētu būt uz Zemes sev visvajadzīgākajā veidolā.
Ja godīgi, es nezinu, cik šis ir reāli vīriešiem, bet zinu, ka sievietes spēj intuitīvi just. Tomēr man ir pārliecība, ka cilvēkam intuīcijā piemaisās pārāk daudz uzkrātās zināšanas un iegūtās pieredzes. Es iztēlojos, ka gars caur manu dvēseli ir iemiesojies ķermenī, tad ir iekšējais bērns, kurš dzīves laikā ir apaudzis ar dažnedažādām pārliecībām un priekšstatiem, ieņemot noteiktu vietu manā personībā blakus iekšējam pieaugušajam un iekšējam vecākam; tad nāk lērums lomas, kurās es ikdienā izpildos, un beigās kā pēdējais slānis visu pieslīpē masku maskas visām situācijām atšķirīgās lomās. Tā daļa manis, ar kuru vēlos satikties un satuvināties, ir mana gara sauciens. Vari iedomāties, caur kādiem brikšņiem jāizlaužas, lai mēs varētu randiņot?! Un lai varētu precīzi intuitīvi sajust.. Uhhh! Ja salīdzinātu ar kāpostgalvu, tas būtu kacens pašā viducī, bet apkārt tāds kvantums lakatiņu.
Randiņš ar sevi ir tā apzinātība, kurā es spēju spert soļus pretim tai savai dziļajai iekšiņai. Tie ir tie brīži, kuros es uz pasaulīgajām vērtībām raugos it kā no malas. Reizē tā ir arī aizrautība uzzināt, sataustīt savas īstās lietas, vietas, cilvēkus, notikumus un nodarbošanās šajā pasaulē. Gribas sajust kā ķermenī asinis sāk riņķot straujāk, kā manī ieplūst siltums kā apslēpts dzinulis. Baudīt to pārliecības mirkli, kurā nav jautājumu, kā vajag, un iemājot apburošu mieru, kurā emocijas nevalda pār saprātu. Randiņā ar sevi uzrušinās aizmirstie talanti un augšāmceļas nokautā ticība, kas ļauj brīnumainam spēkam radīt kādu īpašu pienesumu uz Zemes. Šī sajūta man pagaidām gan vēl nav ikdiena, tie drīzāk ir mirkļi, taču es tiecos, lai šādu brīžu būtu arvien vairāk. Sajust un sadzirdēt pašu dziļumiņu.