Dimants dabā nemirdz jeb par princesi kļūst no Pelnrušķītes
Es dievinu lasīt grāmatas! Kopš bērnības, kad naktīs slēpos zem segas ar kabatas lukturīti, lai lasītu, jo tik ļoti gribējās zināt turpinājumu. Vai kad skolas laikā līdz teju rītausmai lasīju romānu no vāka līdz vākam pat tad, kad zināju, ka sešos jāceļas uz skolu. Tā nepārvaramā vēlme uzzināt, tā aizraujošā un paceļošā interese, kas lidina virs zemes un liek sirsniņai trīsēt - tā manī modināja iztēli un sapņu valstību. Jutos kā apdullināta, kā pārņemta, vienlaikus nesavaldīga un neprātīga, atsacījusies no reālās pasaules un “pareizās” uzvedības. Un tos pašus stāstus ar laimīgām beigām joprojām dievinu romantiskajās filmās. Jap - nebeidzama romantiķe. Jaunāka es lasīju romānus, tagad (gribētos domāt - brieduma vecumā) es pārsvarā lasu garīgās pilnveides literatūru. Un katra izlasītā grāmata man iedod dzīvē arvien jaunus pieturas punktus un atziņas. Viena no tādām šorīt apsvieda mani domās riņķī un iedeva pa pieri - viss sliktais ir īstenībā labais. Protams, ne tik burtiski, bet idejiski.
Es līdz šim dzīvoju ar domu, ka viss negatīvais, kas ar mani noticis (un šis tas ir pa dzīvi sakrājies), ir tas lielais traucēklis, kadēļ man “neveicas” vai kādēļ es neesmu sasniegusi visu, ko vēlos. Liekas, ka tas kā migla nomāc manu spēju redzēt uz priekšu un tikpat ļoti traucē arī drosmīgi skatīties atpakaļ. Likās, ka esmu iesprūdusi šodienā un nezinu, uz kuru pusi doties tālāk, jo ceļš nav nedz saredzams, nedz sadzirdams, arī sajūtams ne. Nabaga es, no apstākļiem atkarīgā! Tomēr pamazām manā dzīvē viss noskaidrojas, migla sāk izklīst. Pirmais skaidrāks kļuva ceļš atpakaļ - es pārstāju bēgt no briesmoņa, kas dzenas man pakaļ. Es apstājos, lai ieskatītos tam acīs, lai izlīgtu. Un šo briesmoni sauc par pieredzi. Es pavisam lēnām sapazīstos ar to, es spēju jau ieskatīties tai acīs un daļēji apjaust tās aprises, sajust tās elpu. Es veidoju attiecības ar savu pagātni.
Esmu pārliecināta, ka tikai tad, kad cilvēks skaidri spēj skatīties atpakaļ, tikai tad noskaidrosies viņa nākotne. Tikai tad var uzzināt, kas tu esi, kāds tu esi un izprast, kādu spēku tev ir piešķīrušas tavas dzīves mācības. Tieši tā - spēku! Un šī ir tā atslēga jeb, tēlaini, zelta atslēdziņa - prast paņemt no izaicinājumiem to labo, pārvērst traumu par pieredzi, izdzīvot Pelnrušķītes grūtības, pirms kāpt tronī, iebrist purvā, lai salasītu dzērvenes, un atpazīt neapslīpētu dimantu, kad to apklāj dubļi. Ceļš no lejas uz augšu, izaugsme no muļķā par gudro, pārvēršanās no kāpura par tauriņu, atteikšanās no upura lomas, lai kļūtu par noteicēju. Savas dzīves noteicēju. Es uzskatu, ka tas ir lēmums, kas cilvēkam jāpieņem, ja viņš jūtas tam gatavs, pietiekami stiprs, lai stātos pretī bailēm, dumsām un skumjām, kuras uzkrājusi viņa pieredze. Tikai tad, kad briesmonis ir kļuvis par draugu un lielo aizmuguri, migla izklīst arī skatienā uz nākotni. Citādi nav iespējams, jo, kamēr briesmonis nav sabiedrotais, tas uzglūn un nokauj ticību vai sabotē labos nodomus katru reizi, kad dzīve piedāvā ko jaunu.
Tātad mana ceļa grūtības un sāpes kļūst par milzu spēka avotu, kas iedod man gudrību, briedumu, izturību, ticību un cerību, ja vien es iemācos paļauties uz šo zelta atslēdziņu un uzdrīkstos to paņemt rokās. Tikai katrs pats var notraust savas pieredzes dubļus, caur garīgās izaugsmes sietu izsijāt savu pagātni, ar dziļu mīlestību un pieņemšanu pārelpot piedzīvoto, atbrīvot savas sāpes un dusmas, un pamanīt sevī apslēptu dimantu. Kādam tas darāmais būs mazāk, kādam stirpi vairāk; un var gadīties, ka tam, kuram mazāk - nesanāk, bet kuram jāpārstrādā vesels vezums ar smagu pieredzi, tam izdodas. Visiem ir potenciāls no kritušas ozola zīles izaugt par spēcīgu koku. Viss sākas ar TEVI.
Caur darbu ar sevi un uzdrīkstēšanos es jūtu, ka manī mostas spēks un aizrautība piedzīvot, prāts spēj nolasīt dvēseles vajadzības un salauztie spārni sāk dzīt. Galvenais ir saprast, ka man ir gana resursu uzkāpt Kilimandžaro un ka es spēju objektīvi noteikt savu atrašanās vietu. Nav svarīgi vai es atrodos pusceļā, vai tikai pakājē, bet gan mana pārliecība un mērķtiecīgais darbs, lai sasniegtu virsotni, paņemot labāko no vissliktākā, kas ar mani noticis vai ko nācies pieredzēt. Es pateicos par visām dzīves pieredzēm! Un es mācos paņemt vislielāko spēku no katras. Tā es slīpēju savu iekšējo dimantu, tā es ar stikla kurpītēm dodos augšup pa pils kāpnēm.