Cilvēks zem rudens lapām
31. oktobris, 2022 pl. 13:15,
Nav komentāru
Domāju par cilvēku šajā pasaulē, par dzīvi, par viņa dvēseles uzdevumiem un par patieso es, kas aizslēpies aiz dažādiem pieredzes slāņiem. Mūsdienās jau kā fakti tiek apstiprinātas zināšanas, kas pierāda ierpiekšējās dzīves un to, ka mūsu DNS nes padsmit iepriekšējo paaudžu informāciju. Tāpat pētījumi, kuri pierāda, ka viss ir enerģija, ka cilvēka domas un jūtas ir enerģija. Iznāk, ka cilvēks nemaz nav tikai vienkārša bioloģiska būtne, bet milzīgas informācijas nesējs, jēgpilna būtne uz Zemes, kurā mīt tāds spēks, kādu lielais vairākums pasaules pat neapzinās. Pagātnē bija daži gudrie, kuri to saprata ātrāk par citiem. Tāpat tagadnē ir tā daļa dīvaino, uz jocīgām lietām vērsto cilvēku, kuri tic šim visam. Taču pasaule mums apkārt - visas likumiem un noteikumiem bagātās sistēmas, nekontrolētā politiskā spēle un bioloģiski un psiholoģiski skaidrojamie procesi, kurus pavisam oficiāli saprot tikai attiecīgie speciālisti - cenšas saglabāt ierasto, pierādāmo un ērti vadāmo cilvēces formu. Tas ir stāsts par ierobežotību un neierobežotību, nevis par labo un ļauno. Viss ir tieši tāds, kādu mēs to redzam, jo pasaule katram spoguļo viņa fiziskā ķermeņa smadzeņu domformas. Tā ir gan apziņa, gan zemapziņa, bet tik un tā rodas fiziskajā (pierādāmajā) plānā. Tātad kaut ko, kas ierobežots fiziski izskaidrojamās lietās. Neierobežotā pasaule ir tā, kas paveras, kad cilvēks ļaujas noticēt tam spēkam, kas viņā klusi gaida atbrīvošanu, kas nāk no kaut kā dziļāka un tālāka par prātam izskaidrojamo, kas balstās intuitīvajā, dvēseles un gara pasaulē. Ar pirmo nosaukto es domāju to, ko zina mūsu ķermeņa DNS no iepriekšējām paaudzēm. Ne viss, protams, tur ir bijis skaisti un rožaini, bet caur visu to, kam dzimta vairākos gadsimtos gājusi cauri, noteikti ir apgūtas vērtīgas gudrības. Dvēsele un gars atkal manā pārliecībā ir savienoti ar Visumu - mūžība, kas glabā mācības, caur kurām varam smelties spēku, lai pievarētu tos izaicinājumus, ar kuriem saskaramies šajā dzīvē. Šīs neierobežotības vārtus esmu tikko atklājusi, tādēļ nebūšu cienīgs stāstnieks, bet varu droši teikt, ka ar neviltotu interesi metos atklājumos, ko tie var atvērt. Es ne tikai ticu, bet ZINU, ka tur slēpjas Visuma pārpilnība, ko es un ikviens var saņemt.
Kā jau iepriekš minēju, lielākā daļa pasaules cilvēku dzīvo ierobežotajā, viņiem priekšā pastāstītajā pasaulē, it nemaz nedzirdot balsis, kas skan viņos no iekšienes. Viņi saglabā vadāmību un būra efektu savā dzīvē, jo prāts nespēj izlauzties caur šajā dzīvē piedzīvoto traumu radīto sargājošo emocionālo garozu un tam tā šķiet visdrošāk. Līdz ar to arī spēks viņos netiek atbrīvots. Es vienu brīdi gribēju uzsākt cīņu, par visu satikto cilvēku atbrīvošanu no limitējošām pārliecībām, kuras kā birstošas rudens lapas apklājušas viņa ticību, viņa astrālo dzirdi un redzi. Bet tā nedrīkst. Es neesmu pārāka par viņiem, kas nozīmē, ka es nedrīkstu mācīt nevienu, kas man to nav lūdzis. Katram pašam ir jārod savs ceļš, katrs pats izvēlas savus skolotājus un savas mācības. Man ir jārokas ārā no savas lapu kaudzes, jānotrauš slapjās un pielipušās lapas, kuras vēl negrib laist mani vaļā. Visticamāk, ka es kādu ārēji skaistu un krāsainu lapu, kura būtībā ir pūstoša savā norietā, nespēšu vēl ieraudzīt. Tās lēnā sadalīšanās bojā manas uztveres programmas, līdzīgi kā sapuvis ābols nolikts blakus veselam. Tikai ar sievietes ļaušanos (vīriešiem tas droši vien ir nedaudz citādāk) un dabiski piešķirto intuīciju, noticot neierobežotībai, es varu nonākt tur, kur vēlos - ko vēlas mans gars nevis prāts.
Šis ir mans viedoklis par tēmu, mans skatu punkts. Es domāju, ka nav vienas patiesības, katram tā ir sava. Tāpat kā pasaules uztvere - nav divu vienādu. Tāpēc mums katram pašam ir jāmeklē sevi starp visiem tagadnes ņirbošajiem notikumiem, jāatrod savas zinības nebeidzamajā informācijas gūzmā un ik dienas jārada sev vajadzīgā un vēlamā vide, kurā spējam sadzirdēt savas iekšējās senās un īstās balsis.