Sieviete ar izplestiem spārniem
Cits jautājums, vai mums visām ikdienā izdodas izpausties. Vai vispār pat līdz tam aizdomāties, ka vēlamies, ka mums gribētos... Varbūt nebeidzamajā vīrišķajā cīņā par labāku dzīvi sen jau pazaudēta pašas iekšējā draiskā un dzīvīguma pilnā daiļava, kura, nākot pasaulē, reiz tika ielikta šūpulī? Varbūt vispār nav ticības, ka tāda eksistē? Un ko tad, ja tā? Vairums daiļā dzimuma pārstāvju tā arī nodzīvo, līdz tam nenonākot, jo ir taču svarīgākas lietas, ko darīt, nekā grimt šadās muļķībās. Ļoti labi, jo visticamāk viņām tā arī lemts. Bet tad ir tās radošās dvēseles, kuras jūtas iespiestas stūrī, lai gan ar visu to reizēm izlaužas pa ikdienas pienākumos izcīnītu spraudziņu, lai ar dvēseles stīgām uzvilktu dažus mākslinieciskus triepienus savas patības paglaudīšanai. Un es teiktu, ka tas ir bēdīgi. Un vēl es teiktu, ka pašas vainīgas. Gribot negribot, es saprotu, ka tas nāk no sievietes psihoemocionālās veselības - jo vairāk sāpēs smeldzošu, aizvainojumiem pilnu un baiļu pārņemtu traumu sieviete pieredzējusi, jo grūtāk būs veidot savu dzīvi tādu, lai būtu vēlmes un iespējas radoši izpausties. Tā ir sevī noslēgusies būtne, kas ir aizvērusi spārnus, slēpjot savu krāšņumu. Tā ir Pelnrušķīte, kura ikdienā nepaceļ skatienu, lai uzsmaidītu saulei, un naktī neraugās zvaigznēs, sapņojot brīnumainus sapņus. Tā drīzāk ir salauzta sirds, kura triecas kā viļņi pret klintīm atkal un atkal, kuras ikdiena robežojas ar steigu un pienākumu gūzmu, bet dvēsele kliedz un klusē reizē, jo tāpat to neviens nedzird. Tātad nonākam pie dziļa un nopietna darba ar sevi. Tas ir tāpat kā kopt pinkaina suņa kažoku - jo biežāk ķemmēsi, jo smukāk tas izskatīsies.
Dzīve sastāv no miljoniem, pat miljardiem izvēļu kopuma. Man patīk šis apzīmējums, jo tieši tā tas ir - mēs izvēlamies, kā turēt kafijas krūzīti no rīta, tad izvēlamies, kuru kāju spert pāri slieksnim pirmo, izejot no mājas, izvēlamies, kuram garāmgājējam ieskatāmies acīs un kuram ne, izvēlamies kapeikas savā makā, ar kurām norēķināties veikalā utt. Nav tikai lielo izvēļu kā "kur studēt", katra diena ir pārpildīta ar mini izvēlītēm, un katra no tām var aizvest tālāk, apstādināt, pagriezt vai atmest atpakaļ. Nekad nezini, kā būtu, ja būtu. Tēlaini izsakoties, mēs katru rītu sākam zīmēt savu nākotni no jauna. Un katru rītu mēs varam izvēlēties, vai kaut ko pamainīt vai nē. Šķietami mazās izmaiņas, piemēram, dzert tēju nevis kafiju, ar laiku var pārtapt par lielajām, jo viena ieraduma maiņa noved pie nākamās. Līdz kādā dienā arī tā būtne, kura sacenšas ar vāveri ritenī, pamanīs sauli un zvaigznes pie debesīm, bet nākamajā dienā viņa jau sveicinās tās ar smaidu. Taču pēc pus gada viņas drosme uzsākt pārmaiņas būs vainagojusies ar iespēju parādīt pasaulei viņas radošās spējas.
Es zinu, ka tad, kad man ir iespēja radoši izpausties, es ziedu. Es to jūtu ar enerģijas pieplūdumu, ar smaidu, ar gaidām, ar pacilātu garastāvokli, ar vēlmi un vajadzību radīt. Es it kā izpeldos piepildījumā, dejoju bez mūzikas, tveru mirkļus, spēju dalīties un iekšēji dzirdu, kā mana dvēsele dzied. Tā ir neaprakstāmi brīnišķīga sajūta, tas tiešām ir baudījums. Es tiecos uz to atkal no jauna. Tā ir kā veselīga narkotika un tajā pašā laikā kā dzīves ceļa atrašana. Šo sajūtu uzturēt dzīvu es novēlu katrai sievietei - sajūtu, kad tu ziedi, kad tu esi TU. :)