Mīlēt ar dvēseli
Nesen noskatījos filmu “Lepnums un aizspriedumi”. Iepriekš kaut kā vispār neuzrunāja, bet pēkšņi sajutu vilkmi un sekoju tai. Stāsts, kas daudz pieminēts citās filmās, saņēmis pretrunīgus viedokļus, kādu garlaikojis, bet kādu aizķēris līdz sirds dziļumiem. Un es esmu tajos otrajos - nespēju beigt domāt par šo mīlasstāstu.
Mūsdienās cilvēki satiekas, pārguļ, sāk kopdzīvi un tad kaut kad apprecas, tad bērni un kredīti, veidojot ne visai veiksmīgas laulības un dzīvi, kura ir pilna ar nebeidzamu skrējienu. Mēs dzīvojam mūžīgā steigā, naudas varā un melos (ar meliem es domāju visas fake personības, kuras sev uzliekam kā maskas, pielāgojot attiecīgajai situācijai, melus, kas izriet no mārketinga, lai tikai cilvēks pirktu un pirktu, kļūstot vēl atkarīgāks no naudas un lietām). Un diez vai šajā pasaulē cilvēks var nebūt tāds, jo katrs solis taču maksā, katra saruna ir milzu sakaru un ietekmes tīkla sastāvdaļa, kur cilvēki reti runā atklāti un no sirds, bet saka to, kas ir pareizi vai izdevīgi, vai runā par lietu. Pasaule, kurā ir tik daudz stresa, depresijas un veģetatīvās distonijas. Un kāpēc? Jo mēs nedzīvojam to, kas mēs esam. Es teiktu, ka šādi ir lielākā daļa attīstītās pasaules cilvēku, taču reti, kurš ir gatavs atzīt to sev un vēl mazāk citiem. Bēdīgi..
Šādi romāni/filmas liek aizplūst citā dimensijā, liek vēlēties izslēgt realitāti un pabūt kaut kur tur tajā, ko vari izsapņot. Es nesaku, ka dzīve minētā romāna laikos bija viegla un debešķīga bez problēmām. Protams, ka nē. Tas, kam es vēlos pievērst uzmanību, ir Elizabetes un Dārsija “attiecības” (attiecības pēdiņās, jo mūsdienu cilvēkam droši vien vispār ir grūti viņu saskarsmi nodēvēt par attiecībām). Viņu savstarpējā pievilkšanās un uzmanība bija daudz dziļāka un skaistāka savā būtībā nekā vairumam mūsdienu gadu desmitu ilgām laulībām. Viņi izjuta patiesu mīlestību, teju pat nepieskārdamies viens otram. Viņu valdzinājuma plīvurā tītā atturība, pieklājība ar paklanīšanos un uzruna atrāda viņu tikšanos eleganci un cieņu, neatkarīgi no apstākļiem. Tāpat vārdu izvēle ir vēl viena nianse, kas piešķir radošumu un intimitāti katrai izteiktajai domai. Viens acu skatiens izteica dziļumu, ko nav iespējams mūsu žurkas skrējienā vispār sajust ne sevī, ne otrā. Cik bieži mēs ikdienā vispār skatāmies otram acīs ar nedalītu uzmanību? Kādēļ agrāk laulības turējās mūža garumā, bet tagad kāzas izmaksā tūkstošus, tomēr īstenas vērtības nav? Šeit pieminēšu grāmatas “Vērienīgās domāšanas spēks” fantastiskās rindiņas:
“Katru dienu atkārtojot pareizo rīcību, jūs drīz vien sāksiet izjust attiecīgās emocijas! Jums ar savu mīļoto ir jāiet uz randiņiem, jāskūpstās, katru dienu jāpasaka kāds sirsnīgs kompliments un jāizrāda citi nelieli uzmanības apliecinājumi, tad nebūs jāraizējas par mīlestības emocijām. Cilvēks nespēj ilgstoši izrādīt pieķeršanos savam partnerim vai partnerei, neizjūtot patiesu maigumu pret viņu.”
To pašu arī stāsta filma “Love comes softly”, kurā dzīvošana izdevīgā laulībā bez seksuāla kontakta, taču ar kopīgām ēdienreizēm un kopīgu saimniekošanu rezultējās ar iemīlēšanos. Mūsdienu cilvēks ar visu fizisko kontaktu nespēj patiesi mīlēt, jo viss ir virspusējs, sasteigts un neizdzīvots. Pie tam mūsu uztveri notrulina sabiedrības standarti, ko nozīmē skaists, kāds ir normāls, kādiem jābūt panākumiem un bankas konta atlikumam - tas viss bojā un saēd mūsu vēlmi mīlēt otru un sevi (pieņemt sevi, kāds esi). Cilvēkam ir jāspēj dzirdēt "sava iekšiņa", patiesā būtība, jo tas iezīmē pareizos dzīves virzienus, lai mūžu varētu nodzīvot saskaņā ar sevi, pateicībā un mīlestībā. Tātad atslēga ir nevis īstā un vienīgā partnera atrašanā, bet gan tajā, kā mēs izturamies pret savu partneri, ko mēs domājam, sakām, kā mēs viņu redzam un uztveram. Nozīme ir dziļai un atklātai sarunai, mīlestības pilnam acu skatienam un mūsu iekšējai vēlmei. Iznāk, kā patiesībā jebkurš partneris var būt laimīgi kopā ar jebkuru partneri, ja abpusēji ir vēlēšanās un mēs veicam šīs pareizās darbības. Atliek secināt, ka mūsdienu cilvēkam visu gribas viegli un ātri, arī kvalitatīvas attiecībās. Tā kā ir jāskrien pēc visas pasaules naudas un jābūvē lielie karjeras sapņi, attiecības un paša labbūtība tiek atbīdīta otrajā plānā ar minimālu piepūli. Vienā brīdī mēs pēkšņi atskārstam, ka mums nav nekā kopīga, izņemot mājsaimniecību un bērnus, saprotam, ka sekss ir tikai fiziska bauda, un atpūtai nav laika, tā ir samākslota vai pat katram sava. “Tirgū” ir tik daudz viedokļu un uzskatu par personīgo brīvību, pārsātinājums ar padomiem par attiecībām, kā arī mūžīgie vilinājumi, kas sola piepildījumu kādā no dzīves sfērām. Un mēs tik skrienam un ķeram, neko īsti neizbaudot un nesajūtot, uzdzeram vakarā vīnu vai alu savām problēmām, nopērkam kādu jaunu mantu garīgam uzmundrinājumam un dodamies kādā piedzīvojumā, lai notušētu savu iekšējo tukšumu. Dzīve notiek. Pat nepamanām, kā aizslīd gadi.
Jā, viss šis ir saistīts ar attiecībām. Uzskatu, ka laimīga ģimenes dzīve ir pamats visam - no tā sākas mūsu dienas noskaņojums, vērtības, mājokļa iekārtojums un izriet mūsu dzīvesveids, tas viss rada emocijas, kuras izstaro konkrētu enerģiju, ar to mēs izejam no mājas un tā veicina vai bendē mūsu izdošanos darbos un citās dienas gaitās. Ģimene ir kā sākums, kas iegriež noteiktu virpuli. Dažkārt var šķist, ka ģimenē nesokas, bet darbā viss lieliski. Vai tiešām? Vai arī to sev tikai iestāstām? Kā var būt lieliski, ja nav, ar ko dalīties? Grāmatā “Patiesība sākas divatā” atkārtota visiem tik zināmā patiesība: dalīta bēda ir pus bēda, dalīts prieks ir dubults prieks. Ar savu partneri mēs dalāmies savā dzīvē, dodot iespēju savai sirdij pukstēt pilnīgāk. Cilvēkam, kuru izvēlamies sev blakus, ar kuru ejam gulēt un ceļamies, kopā pieņemam dzīves svarīgākos lēmumus, ir milzīga nozīme mūsu laimē. Nenovērtējama.
Atgriežoties pie filmas, es jūtos ārkārtīgi aizkustināta par šo divu cilvēku savstarpējo mošanos mīlestībā. Tik maz vārdu, bet tik daudz emociju. Man ir grūti aprakstīt to, ko sajutu, lai nododu to burvību caur tekstu tev, lasītāj. Piebildīšu, ka es skatījos to filmu, kas bija ar Keira Knightley un Matthew Macfadyen galvenajā lomā, tātad papildus vēl fantastiska aktierspēle, lai radītu šo ķīmiju skatītāju acīm vēl saistošāku.
Mīlestība rodas darbībā. Sākotnējās simpātijas var maldināt par tās iespējamību, jo tā ir mirkļa pievilkšanās, kurai vajag turpinājumu, lai tā pastāvētu. Turpretī attiecībās bez pirmā skata simpātijām var dzimt dievīga mīlestība, ja izvēlamies to radīt. Ne vienmēr viss ir zelts, kas spīd, ne vienmēr rožains sākums zied mūža garumā. Mīlestība ir jārada pašiem. Un tas ir kopdarbs, ko darām ar sirdi nevis prātu.
Lai izdodas skaisti mīlēt!
Spožums un posts vienā šūpulī
Nesen lasīju grāmatu, kurā aprakstīti "attīstītā" cilvēka iespaidi par "primitīvajām" todu ciltīm 19.gs. beigās. Tajā ir ainavu apraksti, todu izskats, spēks un skaistums, cilšu iedzīvotāju uzvedība un uztvere, todu zemju atklāšana un piesavināšanās.. Interesanti. Pārdomas gan izraisīja aprakstītais fakts, ka todi zina "mans un tavs" jēdzienu, viņu kultūrā zagšana neeksistē, jo tas ir nepiedodami.
Un tad senajiem todiem pretī ir mūsu attīstītā pasaule, piemēram, Rīgas mikrorajonu kultūra… Kļuva jocīgi ap dūšu - ar mūsdienās sasniegto, mūsu tik attīstīto pasauli mēs pat nevaram ievērot "mans un tavs" - ne attiecībā uz mantu, ne laulāto, ne nekustamo īpašumu, domām un viedokli, privātumu utt. Pasaule kļuvusi par cīņu arēnu, kuram būs vairāk naudas, vairāk tehnoloģiju, vairāk zināšanu. Un ja neesi tik spējīgs, mētājies sociālo slāņu apakšā, velkot dzīvi, jo laba sirds nenodrošina iespējas pakāpties augstāk. Jā, katram ir savi talanti ielikti šūpulī un visa māksla ir tos izkristalizēt sevī, lai virzītos uz to piepildīto dzīvi. Tomēr uz kopējā fona, tikai mazākā daļa tiek ar šo uzdevumu galā.
Vienā brīdī sajutu cilvēci pat pretīgu, kad iedomājos par alkohola patēriņu, cigaretēm, seksa industriju, spēļu zālēm, narkotikām, krāpniekiem un noziedzniekiem, par varaskāri un naudu, par izkropļotu skaistumu, neīstām attiecībām. Vai tiešām mēs tiecamies tā attīstīties, lai mūžīgi cīnītos par būšanu "topā", kas būtībā nozīmē būt pārākam, bet brīvajos brīžos metamies atkarībās, orģijās vai meklējam adrenalīna devu par lielu naudu, lai "nodzēstu" smadzenēs saucienus, ka kaut kas tomēr nav labi? Nākamajā dienā vai nedēļā sākot visu no sākuma. Un pēc laika lūdzam ārstiem salabot savus salūzušos ķermeņus, kuri vairs nespēj izturēt šos atkārtotos ciklus.
Iegūtie finansiāli dārgie mirkļa brīnumi nav to seku vērti. Mēs cilvēki pārāk daudz pērkam foršās sekundes par bargu naudu, bet nepamanām saulrieta krāsotas debesis, vēja dancinātas puķes, smaidus līdzcilvēku sejās, pārāk maz baudām bērnu rokas ap kaklu, garšīgu ēdienu šķīvī un sajūtu no rīta, ka vienkārši esi dzīvs un Tev dota vēl viena diena.
Mūsdienu cilvēks teju dzīvo dēļ maksas izklaidēm - dēļ adrenalīna, ko dod lēkšana ar gumiju/izpletni, dēļ bezrūpības un atslābuma, ko iegūst no alkohola, vai dēļ IG bildēm, kuras noknipsēt eksotiskā ceļojumā vai luksusa viesnīcas numuriņā. Vairs neder vienkārša atpūta mājās kopā ar ģimeni un galda spēlēm vai pastaiga pa mežu, jo vajag triekties kaut kur un maksāt par iespaidiem, jo tad tiem ir vērtība. Sanāk, ka cilvēks bēg pats no tās dzīves, kuru ir izvēlējies, bet neprot novērtēt. Ikdiena kļūst garlaicīga un smadzenes pieprasa arvien jaunu devu "kaut ko citādāku". (par šo tēmu var paklausīties arī sarunu Cilvēkjaudā ar dr. Sandru Vestermani par smadzenēm; tas palīdzēs salikt puzles gabaliņus) Sociālie mediji tikai prezentē arvien jaunas lietas, kuras jāiegūst. Ja neizdodas, tad cilvēkos aug neapmierinātība, kura izpaužas dusmās vai izmisumā, bet uzvedība un rīcība kļūst regresīva.
Es ticu, ka lielākā daļa cilvēku ikdienā par šādām tēmām nemaz neprāto. Man vienkārši gribas, lai visa pasaule ir laba 😇 Es ticu, ka aizdomājoties par šo un izprotot, ko mums dod dažādi ieradumi -
+ skrējiens svaigā gaisā no rīta,- septiņas kafijas krūzes pa dienu ar 3 šokolādes batoniņiem,
- sliktā garastāvokļa izgāšana uz mājiniekiem pēc darba,
+ izdevumu plānošana,
+ ģimenes izbraucieni un sirsnīgas sarunas ar laulāto,
- narkotiku lietošana,
+ veselīgu maltīšu ieviešana ikdienā utt. -,
mēs spēsim ar veselīgu kritiku novērtēt savu dzīvesveidu un ieviest būtiskas, pozitīvas izmaiņas. Un to būs vieglāk izdarīt, jo būs savs "kāpēc" un "ko tas dos". Vairs nevajadzēs šikas drēbes un dārgus auto, jo vērtības būs citas. Enerģētika, ko cilvēki izstaros, būs pozitīvu vibrāciju pilna, savstarpējā komunikācija mainīsies un drošība paaugstināsies. Šo es novēlu pasaulei!
Kopums
Kustība dzīvē uz priekšu vienmēr ir lieliska sajūta, lai cik liela, strauja vai nozīmīga tā būtu. Tā var būt gan visu dzīvi mainoša, gan tikai mazmazītiņa uzlabojuma vēsma, pat arī jaunatklājumiem vīta vai vienkārši pieturas punktiem pildīta. Un katram sirdī tā nozīmība būs sava. Tādos brīžos mums šķiet, ka kāds mūsu konkrētais solis ir panācis tieši šo kustību, kura aizrāvusi elpu un iedevusi spārnus. Lai gan arī pat sāpēs smeldzošas sirds posms patiesībā var būt gājiens uz priekšu, tā gadās.
Es vienu lielu laiku savas dzīves uzskatīju, ka atsevišķas manas darbības vai pieņemtie izaicinājumi ir panākuši kādu noteiktu virzību (arī atpakaļ dažreiz). Jo vairāk garīgi augu, jo skaidrāk apjaušu, ka nekas nepastāv viens, gandrīz nekur. Viss ir vienots. Patiesība, ko vienmēr atceros: dzīve ir daudzu izvēļu kopums. Tik trāpīgi! Vienmēr domājot par šodienu, paturu prātā, ka tā ir tāda, pateicoties manai vakardienai, aizvakardienai, aizaizvakardienai, … pusaudža gadiem, bērnībai, dzimšanai un visbeidzot mammas grūtniecībai ar mani. Tas ir mans unikālais ceļš. Un es nebūtu tāda vai te, ja kaut viena mana izvēle vai pieredze lielāka vai mazāka nebūtu bijusi tieši tāda.
Tās pat ir ne tikai izvēles un darbības, bet arī domas un dzīves uztvere. Ko es izvēlos pamanīt, vēlēties, domāt, kādas ir manas vērtības un morāles, uz ko es koncentrējos un ko (pozitīvo/negatīvo) vairoju šajā pasaulē? Vai mana iekšiņa iet kopā ar ārējo tēlu vai arī tie ir divi dažādi cilvēki? Kāpēc es daru to, ko daru - jo tā vajag, ir pareizi, ir atbilstoši, varbūt nav izvēles vai arī es dejoju ar sirdi un mīlu katru savu soli un veikumu? Kas es esmu? Vai es pieņemu un mīlu to būtni, par kāda esmu kļuvusi? Šis viss ir tā “iekšiņa”, kas ietekmē mūsu dzīvi un izvēles. Bez iekšiņas nepastāv āriņa. Pat ja tā viena otrai nelīdzinās, viss ir vienots.
Mana pieredze rāda, ka, nomainot tikai vienu vienīgu pārliecību, sašūpojas visa domāšana, kas pat nelielā laika posmā spēj atspoguļot jauno arī ārēji. Un tas ir tas darbs ar sevi, ar ko es te ņemos :) Grāmatā “Ieradumu spēks” arīdzan bija minēts, ka, mainot vienu ieradumu, neizbēgami nomainīsies kāds cits. Tas cits ietekmēs vēl citu, tad vēl citu un tā uz priekšu. Svarīgi ir spert to pirmo soli, iekustināt tās domāšanas šūpoles. Diemžēl tas pats princips darbojas arī pretējā virzienā - ja uzsāc ko ne tik pozitīvu, tad tas var ievilkt tajā kustībā. Pat neņemsim par piemēru narkotikas vai ko tādu, bet, piemēram, seriālu - izskatās interesanti, noskatīšos vienu sēriju. Nākamajā dienā: “Man taču ir brīvdiena, nu vēl šodien atvilkšu elpu pie TV.” Nemanot jau pienākusi diena, kad steidzies mājās no darba, lai nenokavētu kārtējo sēriju. Ta-dā, iekriti! Vai tā reize, kad iedod bērnam multeni, jo Tev vajag 5 minūtes mieru.. Vai tā viena konfektīte pie tējas… Šeit katrs var piemeklēt savu stāstu. Viena vienīga izvēle.
Par šo tēmu ar piemēriem var runāt diezgan daudz, taču tas nav mans mērķis. Es vēlos pievērst uzmanību tam, ka dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Viss, kas ar Tevi notiek, ir Tevis veiktās izvēles gan darbos, gan domāšanā. Jā, arī tie paši negadījumi. Tāpēc ir būtiski to apzināties un uzņemties atbildību, jo tā dod spēku un ticību, ka katrs pats var visu mainīt no jebkura sākuma punkta.
Kāda šodien būs Tava pozitīvo pārmaiņu izvēle?
Pilnība ir arī nepilnība
Cilvēki šajā pasaulē ir tik dažādi. Un neticēsiet - katrs ir vajadzīgs Zemei tieši tāds, kāds viņš ir. Man daudzi nepatīk, kaitina, tracina, skumdina, sadusmo, taču tas nemaina to, ka viņiem ir sava misija, kādēļ viņi ir. Es cīnos ar sevi, mācīdamās pieņemt atšķirīgo, jo atšķirīgais nav slikts, tikai citāds nekā es vēlos redzēt. Tā vienkārši ir mana interpretācija par pareizo. Patiesībā, satiekot jebkuru cilvēku (arī piedzīvojot jebkuru situāciju), kurš man nepatīk, mana dvēsele iet savu pieredzes ceļu. Ja mēs skatāmies uz apkārtējo pasauli kā uz skatuves iekārtojumu, kurš kalpo tam, lai mūsu dvēsele varētu izspēlēt visas savas mācības, iemācoties mīlestību, tad viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Un šī skatuve mainās visas dzīves garumā, pielāgojoties apgūtajam vai tieši pretēji - neapgūtajam. Un katram ir sava skatuve un savi “kolēģi”, kuri spēlē dažādas mums nepieciešamās lomas.
Lielākais jautājums ir - kā atpazīt dvēseles mācībstundas? Kā nodzīvot dzīvi gudri un pēc iespējas vieglāk? Es daudz strādāju ar sevi, bet dažreiz šķiet, ka vispār nesokas, ka nekur tālu neesmu tikusi. It kā ar prātu daudz ko saproti, bet ar emocijām netiec galā, ieslīgstot vecajā. Protams, apzināties problēmu ir pats sākums. Neko nevar risināt, ja nemaz nezina, ka ir problēma. Tā kā pirmais solis done. Problēma manā (un daudzu cilvēku) gadījumā ir bērnībā un pat esot vēl mātes vēderā iegūtās nepareizās pārliecības par sevi un pasauli. Diemžēl, ne visas es spēju apjaust, ne visām spēju atrast cēloni.
Šobrīd lasu Luīzes L. Hejas grāmatu “Tu vari izdziedināt savu dzīvi”, kurā viņa norāda, ka “... neatkarīgi no tā, kāda šķiet problēma, es ar katru klientu strādāju tikai pie viena - Mīliet sevi.” Bingo! Šis teikums man bija vajdzīgs. Tikai te neiet runa par to, ka tagad jāliek sevi visa centrā un uz visu pārējo jānospļaujas. Luīze ar to domā sevis cienīšanu un mīlēšanu, kad mēs sevi nenoniecinām un nekritizējam - tas ir pamats. Tad automātiski cilvēks domā pozitīvi, rūpējas par vidi sev apkārt, par savu ķermeni, nelieto alkoholu, nesmēķē, nepārstrādājas utt. To visu palīdz īstenot veselīgs pašvērtējums. Mans personīgais mērķis ir spēt skatīties spogulī un redzēt tur pašu pilnību.
Šobrīd arī apmeklēju nodarbības vecākiem “Ceļvedis pusaudžu audzināšanā”, kurās uzpildu sevi ar zināšanām, kā labāk saprasties ar savu pusaudzi, ko ieviest ģimenē, kā komunicēt, lai bērns vecākiem uzticētos un attiecības būtu harmoniskas. Bieži vien pusaudžu vecums ir lūzuma posms, kurā izlien pārliecība, ka neesmu gana labs. Savukārt no Jāņa Brūna “Transformācijas kursa” aizguvu vienu lielisku ideju - ja vēlamies, lai pusaudzis nedarītu “sliktas lietas”, bērns jāaudzina tā, lai viņam būtu veselīgs pašvērtējums, jo tad viņam nevajadzēs sevi pierādīt citiem, iesaistoties apšaubāmās vai negatīvās aktivitātēs. Viņš vienkārši zinās, kas viņš ir un nedarīs sev pāri, lietojot kādas vielas vai nevajadzīgi riskējot. Domājot par savu stāvokli un saistību ar pašvērtējumu un sevis mīlēšanu, saprotu, ka that’s it - man jāiemācās sevi mīlēt un viss pārējais vienkārši sāks nokārtoties.
Sākumā izklausās nejēdzīgi, jo kā gan sevis nemīlēšana var būt iemesls finansiālām problēmām, slimībām vai izglītības trūkumam, taču patiesībā, iedziļinoties savās domās par jebkuru no šīm lietām, bieži nonākam līdz “es nevaru”, “man trūkst tas vai šis, lai darītu tā”, “ja es būtu/man būtu..” un citas pārliecības, kas norāda, ka mums šķiet, ka nespējam. Protams, ja esam pavisam godīgi pret sevi. Bez pašanalīzes nevar. Tāpat arī bez izrakstīšanas uz papīra, bet meditācijas, bez lasīšanas, bez mēģināšanas atcerēties bērnību - tie visi un vēl citi ir soļi, lai piekļūtu visdziļākajiem prāta stūriem, kuros snauž tie notikumi vai vārdi, kas šodienā mūs ierobežo. Tā ir sevis dziedināšana, kurai ir jāvelta laiks.
Vēl viena aizņemta doma, kas man palīdz šajā ceļā, ir no rīta paskatīties spogulī un pateikt sev, ka es esmu pienesums šajā pasaulē. Neatkarīgi no tā, vai izlietnē stāv netīrie trauki, vai esmu labā garastāvoklī, vai izskatos labi, vai protu nopelnīt naudu, es esmu pienesums. Es esmu pilnība, esmu gana laba tāda, kāda esmu. Un ja mēs sevi mīlam, ja ar mūsu pašvērtējumu viss ir kārtībā, nekas un neviens nevar mums ieskaidrot, ka neesam OK. Cilvēkam nav viss jāprot, nav viss jāvar, jo katram ir savas spēju robežas un vajadzības, katram savs ceļš un savas mācības. Atceries, pieminēju skatuvi? Arī mēs esam kādam citam “skatuves kolēģi” un viņu izrādē spēlējam lomas, lai viņi izietu savas mācības.
Tā kā jāmostas no rīta ar pateicībām - esmu dzīva, man dota vēl viena diena, paldies par visu, kas man ir, paldies par izaicinājumiem, kuri manai dvēselei ļauj kaut ko apgūt, paldies par ikkatru cilvēku, kuru satieku, paldies, ka manā pilsētā ir bezpajumtnieki, jo tas man ļauj saprast, cik labi es dzīvoju un novērtēt to, kas man ir (šī doma aizgūta no Siņeļņikova grāmatām) utt. Jātrenējas skatīties spogulī un tur redzamajam cilvēkam teikt, ka mīli viņu, ka viņš ir pilnība, pienesums. Kā saka, ja nemīli sevi, pilnvērtīgi nespēj mīlēt arī citus. Laikam jau taisnība! :) Lai izdodas mums visiem!
Randiņš ar sevi
Hei, hei, hei! Es smaidu. Pasmaidi tu arī. Šodien tik daudz vērtīgu atskārsmju sevī, tik daudz pamanītu zemūdens akmeņu, tik daudz dziļā klusuma sajūtu iekšā.. Liekas, ka kaut kas manī pārdzimst, mainās, sakustas vai varbūt veidojas no jauna.
Es piedāvāju “randiņu ar sevi”. Nē, nē, tas nav domāts kā “paņemt 3 brīvas stundas no vīra/sievas un bērniem un darīt kaut ko foršu sev”. Tas nozīmē, ka mēs sastopamies ar to dziļo, iekšējo sevi. To īsto un patieso, kad nometam malā visas maskas un lomas, attīrot sevi no n-tajiem viedokļiem un priekšstatiem, izslēdzot no apziņas apkārtnes trokšņus un domās aizklājot skatienam pieejamās bildes. Un tad sajūtot to iekšējo būtni. Pat dziļāk par mūsu iekšējo bērnu, kurš dzīves laikā ir uzņēmis dažādus triecienus. Kā paverot iekšējā bērna priekšskaru, lai ieskatītos, kāda būtne reiz nāca šajā pasaulē un Visumā. Es uzskatu, ka šādi vingrinoties un satiekoties ar sevi, cilvēks spēj skatīties uz visu it kā gara acīm, precīzāk sajust, kas ir viņa un kas nav viņa lieta, vieta, cilvēks, notikums, darbība, lai spētu būt uz Zemes sev visvajadzīgākajā veidolā.
Ja godīgi, es nezinu, cik šis ir reāli vīriešiem, bet zinu, ka sievietes spēj intuitīvi just. Tomēr man ir pārliecība, ka cilvēkam intuīcijā piemaisās pārāk daudz uzkrātās zināšanas un iegūtās pieredzes. Es iztēlojos, ka gars caur manu dvēseli ir iemiesojies ķermenī, tad ir iekšējais bērns, kurš dzīves laikā ir apaudzis ar dažnedažādām pārliecībām un priekšstatiem, ieņemot noteiktu vietu manā personībā blakus iekšējam pieaugušajam un iekšējam vecākam; tad nāk lērums lomas, kurās es ikdienā izpildos, un beigās kā pēdējais slānis visu pieslīpē masku maskas visām situācijām atšķirīgās lomās. Tā daļa manis, ar kuru vēlos satikties un satuvināties, ir mana gara sauciens. Vari iedomāties, caur kādiem brikšņiem jāizlaužas, lai mēs varētu randiņot?! Un lai varētu precīzi intuitīvi sajust.. Uhhh! Ja salīdzinātu ar kāpostgalvu, tas būtu kacens pašā viducī, bet apkārt tāds kvantums lakatiņu.
Randiņš ar sevi ir tā apzinātība, kurā es spēju spert soļus pretim tai savai dziļajai iekšiņai. Tie ir tie brīži, kuros es uz pasaulīgajām vērtībām raugos it kā no malas. Reizē tā ir arī aizrautība uzzināt, sataustīt savas īstās lietas, vietas, cilvēkus, notikumus un nodarbošanās šajā pasaulē. Gribas sajust kā ķermenī asinis sāk riņķot straujāk, kā manī ieplūst siltums kā apslēpts dzinulis. Baudīt to pārliecības mirkli, kurā nav jautājumu, kā vajag, un iemājot apburošu mieru, kurā emocijas nevalda pār saprātu. Randiņā ar sevi uzrušinās aizmirstie talanti un augšāmceļas nokautā ticība, kas ļauj brīnumainam spēkam radīt kādu īpašu pienesumu uz Zemes. Šī sajūta man pagaidām gan vēl nav ikdiena, tie drīzāk ir mirkļi, taču es tiecos, lai šādu brīžu būtu arvien vairāk. Sajust un sadzirdēt pašu dziļumiņu.
Izloze. Balvā karātavas
Ir tādas tēmas, par kurām mēle niez runāt, jo iekšā gaudo netaisnības izjūta. Pat ja saproti, ka labāk necilāt kaku, jo tad tā vairāk smird, tu tik un tā noraujies un ļauj vaļu emocionāliem plūdiem. Šis ieraksts būs kaut kas uz to pusi. :D
Vakar ar vīru redzējām reklāmu par dokumentāli pētniecisko seriālu “Karmas latvieši”, beigās Go3 noskatoties visas sērijas. Skaļi pasniegts pārspīlēts seriāls par dažiem laimīgajiem, kuri tika izlozēti “publiskai pakāršanai”. Mērķis laikam bija it kā pasargāt tautu no iekrišanas slazdā. Šie daži nomedītie cilvēki tika papurināti prieka pēc, slēpjoties aiz rūpju rievas žurnālistu sejās. Viss jau būtu skaisti, ja vien tas nebūtu tik bezjēdzīgi. Es neaizstāvu ne medījumus, ne mednieces, bet vēlos vērst uzmanību uz pašu motīvu pasargāt nabaga nevainīgos cilvēkus. Kur problēma?
Pirmkārt, šie “karmas latvieši” nav vainīgi, ja tautai trūkst smadzenes. Būsim godīgi, pat ja izdotos izskaust šos “trakos un bīstamos” cilvēkus un apturēt viņu darbošanos (kaut gan diez vai), vai tiešām lētticīgajiem cilvēkiem nebūs vairs, kur iekrist? Kā ar spēļu zālēm, nedrošiem naudas ieguldījumiem, alkoholismu un vieglas uzvedības veicinošajiem naktsklubiem, visādām krāpnieciskām shēmām utt.? Ja šajos piemēros ir vairāk kā skaidrs, ka tas neko labu dzīvē nedod, tad seriālā minētie cilvēki gan var iedot kādu iedvesmu vai zināšanu buntīti, ar kuru pakāpties soli augstāk. Tātad atliek secināt, ka, ķerot reitingus aiz astes, esam gatavi veidot sižetus par to, kas mazāk papildina valsts kasi, nevis darboties ar tām jomām, kuras sabiedrību degradē vistiešākajā nozīmē.
Otrkārt, ko viņi tik sliktu dara? Par kādu kaitējumu no viņu darbības īsti iet runa? Neviens no tiem cilvēkiem, kuri tur tika iztirzāti, manuprāt, nenodarbojas ar krāpniecību vai nedara kādam pāri. Viņi ir iemācījušies nopelnīt. Varbūt tas ir iemesls, ko citi nespēj pārdzīvot, ka nauda nāk viegli un/vai darot to, kas Tevi aizrauj? Esmu pārliecināta, ka cilvēkam notiek pēc viņa ticības - ja ticēsi augstākiem spēkiem (un visam pārējam seriālā minētajam), tad tie arī palīdzēs. Ja nekam no tā neticēsi, tad nekas nepalīdzēs. Ja tu no rīta piecelies un esi dusmīgs, ka ārā līst, un sāc lādēt dienu, tad tava diena visdrīzāk nav veiksmīga. Taču ja mosties pateicības pilns, ka tev dota šī diena un ar smaidu veries pasaulē, you win the day.
Treškārt, vai tiešām cilvēku par speciālistu padara kāda “gudrā” parakstīts papīrs? Bez diploma kabatā nedrīkst padot roku otram? Varbūt tad vajadzētu ieviest arī augstāko izglītību, lai kļūtu par māti, kasieri, izdotu grāmatu vai paņemtu suni? Kādēļ cilvēks par atlīdzību nevar dalīties ar savām zināšanām vai pieredzi, kura kādam paver ticību saviem spēkiem? Un vispār - vai mūsdienu diplomam varam uzreiz uzticēties - ja nu nopirkts? Bieži vien mēs iedvesmojamies no citātiem, no grāmatām, no stāstiem un mūsdienās arī no sociālo tīklu kontiem. Tāpat kā grāmatu pērk par naudu, var pirkt arī kādu kursu vai vebināru pie Instagram slavenības. Tā ir katra paša izvēle. Nedrīkst uzlikt atbildību otram par to, kur es tērēju savu laiku un naudu. Protams, es nerunāju par tīšu krāpniecību, kas nav “karmas latviešu” gadījums.
Ceturtkārt, ja cilvēki izvēlas skatīties medijus, tad viņi jau ir izdarījuši izvēli uzsūkt sevī pilna spektra negatīvo informāciju. Diemžēl, bet visslielākie reitingi ir negatīvajam un stulbajam (diez par ko tas liecina :D). Kādēļ no šī neviens neglābj? Vide un informācija, ko uzsūcam ikdienā, diezgan daudz spēj ietekmēt, kā mums dzīvē sokas, jo kur domas, tur enerģija.
Galu galā - ja cilvēkam “ir smadzenes”, viss būs labi. Ja nav, viņš atradīs iespēju pazaudēties jebkurā gadījumā. Kā saka - ir aitas, ir cirpēji. Tātad jāiemācās pašiem un jāiemāca mūsu bērniem domāt ar galvu un rūpēties par savu psihisko un emocionālo veselību (neviens nesaka, ka šis ir viegli). Ja cilvēks spēj izvērtēt, kas viņam ir vajadzīgs un cik par to ir vērts maksāt, ko no tā paņemt un ko labāk ne, tad problēmas nerodas. Pieprasīt atbildību no “karmas latviešiem” ir tikpat muļķīgi un bezjēdzīgi, cik sākt dumpoties, ka preču izkārtojums Rimi un Maximā liek iztērēt vairāk nekā budžets pavelk. Un ja esi nopircis kursu, kurš nedeva cerēto, uzskati to par mācību un paņem labāko, ko no tā vari. Jebkurā negatīvā pieredzē ir vērtība. Visu cieņu "karmas latviešiem" par uzdrīkstēšanos! Tādas ir manas pārdomas par šo tēmu.Dimants dabā nemirdz jeb par princesi kļūst no Pelnrušķītes
Es dievinu lasīt grāmatas! Kopš bērnības, kad naktīs slēpos zem segas ar kabatas lukturīti, lai lasītu, jo tik ļoti gribējās zināt turpinājumu. Vai kad skolas laikā līdz teju rītausmai lasīju romānu no vāka līdz vākam pat tad, kad zināju, ka sešos jāceļas uz skolu. Tā nepārvaramā vēlme uzzināt, tā aizraujošā un paceļošā interese, kas lidina virs zemes un liek sirsniņai trīsēt - tā manī modināja iztēli un sapņu valstību. Jutos kā apdullināta, kā pārņemta, vienlaikus nesavaldīga un neprātīga, atsacījusies no reālās pasaules un “pareizās” uzvedības. Un tos pašus stāstus ar laimīgām beigām joprojām dievinu romantiskajās filmās. Jap - nebeidzama romantiķe. Jaunāka es lasīju romānus, tagad (gribētos domāt - brieduma vecumā) es pārsvarā lasu garīgās pilnveides literatūru. Un katra izlasītā grāmata man iedod dzīvē arvien jaunus pieturas punktus un atziņas. Viena no tādām šorīt apsvieda mani domās riņķī un iedeva pa pieri - viss sliktais ir īstenībā labais. Protams, ne tik burtiski, bet idejiski.
Es līdz šim dzīvoju ar domu, ka viss negatīvais, kas ar mani noticis (un šis tas ir pa dzīvi sakrājies), ir tas lielais traucēklis, kadēļ man “neveicas” vai kādēļ es neesmu sasniegusi visu, ko vēlos. Liekas, ka tas kā migla nomāc manu spēju redzēt uz priekšu un tikpat ļoti traucē arī drosmīgi skatīties atpakaļ. Likās, ka esmu iesprūdusi šodienā un nezinu, uz kuru pusi doties tālāk, jo ceļš nav nedz saredzams, nedz sadzirdams, arī sajūtams ne. Nabaga es, no apstākļiem atkarīgā! Tomēr pamazām manā dzīvē viss noskaidrojas, migla sāk izklīst. Pirmais skaidrāks kļuva ceļš atpakaļ - es pārstāju bēgt no briesmoņa, kas dzenas man pakaļ. Es apstājos, lai ieskatītos tam acīs, lai izlīgtu. Un šo briesmoni sauc par pieredzi. Es pavisam lēnām sapazīstos ar to, es spēju jau ieskatīties tai acīs un daļēji apjaust tās aprises, sajust tās elpu. Es veidoju attiecības ar savu pagātni.
Esmu pārliecināta, ka tikai tad, kad cilvēks skaidri spēj skatīties atpakaļ, tikai tad noskaidrosies viņa nākotne. Tikai tad var uzzināt, kas tu esi, kāds tu esi un izprast, kādu spēku tev ir piešķīrušas tavas dzīves mācības. Tieši tā - spēku! Un šī ir tā atslēga jeb, tēlaini, zelta atslēdziņa - prast paņemt no izaicinājumiem to labo, pārvērst traumu par pieredzi, izdzīvot Pelnrušķītes grūtības, pirms kāpt tronī, iebrist purvā, lai salasītu dzērvenes, un atpazīt neapslīpētu dimantu, kad to apklāj dubļi. Ceļš no lejas uz augšu, izaugsme no muļķā par gudro, pārvēršanās no kāpura par tauriņu, atteikšanās no upura lomas, lai kļūtu par noteicēju. Savas dzīves noteicēju. Es uzskatu, ka tas ir lēmums, kas cilvēkam jāpieņem, ja viņš jūtas tam gatavs, pietiekami stiprs, lai stātos pretī bailēm, dumsām un skumjām, kuras uzkrājusi viņa pieredze. Tikai tad, kad briesmonis ir kļuvis par draugu un lielo aizmuguri, migla izklīst arī skatienā uz nākotni. Citādi nav iespējams, jo, kamēr briesmonis nav sabiedrotais, tas uzglūn un nokauj ticību vai sabotē labos nodomus katru reizi, kad dzīve piedāvā ko jaunu.
Tātad mana ceļa grūtības un sāpes kļūst par milzu spēka avotu, kas iedod man gudrību, briedumu, izturību, ticību un cerību, ja vien es iemācos paļauties uz šo zelta atslēdziņu un uzdrīkstos to paņemt rokās. Tikai katrs pats var notraust savas pieredzes dubļus, caur garīgās izaugsmes sietu izsijāt savu pagātni, ar dziļu mīlestību un pieņemšanu pārelpot piedzīvoto, atbrīvot savas sāpes un dusmas, un pamanīt sevī apslēptu dimantu. Kādam tas darāmais būs mazāk, kādam stirpi vairāk; un var gadīties, ka tam, kuram mazāk - nesanāk, bet kuram jāpārstrādā vesels vezums ar smagu pieredzi, tam izdodas. Visiem ir potenciāls no kritušas ozola zīles izaugt par spēcīgu koku. Viss sākas ar TEVI.
Caur darbu ar sevi un uzdrīkstēšanos es jūtu, ka manī mostas spēks un aizrautība piedzīvot, prāts spēj nolasīt dvēseles vajadzības un salauztie spārni sāk dzīt. Galvenais ir saprast, ka man ir gana resursu uzkāpt Kilimandžaro un ka es spēju objektīvi noteikt savu atrašanās vietu. Nav svarīgi vai es atrodos pusceļā, vai tikai pakājē, bet gan mana pārliecība un mērķtiecīgais darbs, lai sasniegtu virsotni, paņemot labāko no vissliktākā, kas ar mani noticis vai ko nācies pieredzēt. Es pateicos par visām dzīves pieredzēm! Un es mācos paņemt vislielāko spēku no katras. Tā es slīpēju savu iekšējo dimantu, tā es ar stikla kurpītēm dodos augšup pa pils kāpnēm.
Cilvēks zem rudens lapām
Tas ir stāsts par ierobežotību un neierobežotību, nevis par labo un ļauno. Viss ir tieši tāds, kādu mēs to redzam, jo pasaule katram spoguļo viņa fiziskā ķermeņa smadzeņu domformas. Tā ir gan apziņa, gan zemapziņa, bet tik un tā rodas fiziskajā (pierādāmajā) plānā. Tātad kaut ko, kas ierobežots fiziski izskaidrojamās lietās. Neierobežotā pasaule ir tā, kas paveras, kad cilvēks ļaujas noticēt tam spēkam, kas viņā klusi gaida atbrīvošanu, kas nāk no kaut kā dziļāka un tālāka par prātam izskaidrojamo, kas balstās intuitīvajā, dvēseles un gara pasaulē. Ar pirmo nosaukto es domāju to, ko zina mūsu ķermeņa DNS no iepriekšējām paaudzēm. Ne viss, protams, tur ir bijis skaisti un rožaini, bet caur visu to, kam dzimta vairākos gadsimtos gājusi cauri, noteikti ir apgūtas vērtīgas gudrības. Dvēsele un gars atkal manā pārliecībā ir savienoti ar Visumu - mūžība, kas glabā mācības, caur kurām varam smelties spēku, lai pievarētu tos izaicinājumus, ar kuriem saskaramies šajā dzīvē. Šīs neierobežotības vārtus esmu tikko atklājusi, tādēļ nebūšu cienīgs stāstnieks, bet varu droši teikt, ka ar neviltotu interesi metos atklājumos, ko tie var atvērt. Es ne tikai ticu, bet ZINU, ka tur slēpjas Visuma pārpilnība, ko es un ikviens var saņemt.
Kā jau iepriekš minēju, lielākā daļa pasaules cilvēku dzīvo ierobežotajā, viņiem priekšā pastāstītajā pasaulē, it nemaz nedzirdot balsis, kas skan viņos no iekšienes. Viņi saglabā vadāmību un būra efektu savā dzīvē, jo prāts nespēj izlauzties caur šajā dzīvē piedzīvoto traumu radīto sargājošo emocionālo garozu un tam tā šķiet visdrošāk. Līdz ar to arī spēks viņos netiek atbrīvots. Es vienu brīdi gribēju uzsākt cīņu, par visu satikto cilvēku atbrīvošanu no limitējošām pārliecībām, kuras kā birstošas rudens lapas apklājušas viņa ticību, viņa astrālo dzirdi un redzi. Bet tā nedrīkst. Es neesmu pārāka par viņiem, kas nozīmē, ka es nedrīkstu mācīt nevienu, kas man to nav lūdzis. Katram pašam ir jārod savs ceļš, katrs pats izvēlas savus skolotājus un savas mācības. Man ir jārokas ārā no savas lapu kaudzes, jānotrauš slapjās un pielipušās lapas, kuras vēl negrib laist mani vaļā. Visticamāk, ka es kādu ārēji skaistu un krāsainu lapu, kura būtībā ir pūstoša savā norietā, nespēšu vēl ieraudzīt. Tās lēnā sadalīšanās bojā manas uztveres programmas, līdzīgi kā sapuvis ābols nolikts blakus veselam. Tikai ar sievietes ļaušanos (vīriešiem tas droši vien ir nedaudz citādāk) un dabiski piešķirto intuīciju, noticot neierobežotībai, es varu nonākt tur, kur vēlos - ko vēlas mans gars nevis prāts.
Šis ir mans viedoklis par tēmu, mans skatu punkts. Es domāju, ka nav vienas patiesības, katram tā ir sava. Tāpat kā pasaules uztvere - nav divu vienādu. Tāpēc mums katram pašam ir jāmeklē sevi starp visiem tagadnes ņirbošajiem notikumiem, jāatrod savas zinības nebeidzamajā informācijas gūzmā un ik dienas jārada sev vajadzīgā un vēlamā vide, kurā spējam sadzirdēt savas iekšējās senās un īstās balsis.
Sieviete ar izplestiem spārniem
Cits jautājums, vai mums visām ikdienā izdodas izpausties. Vai vispār pat līdz tam aizdomāties, ka vēlamies, ka mums gribētos... Varbūt nebeidzamajā vīrišķajā cīņā par labāku dzīvi sen jau pazaudēta pašas iekšējā draiskā un dzīvīguma pilnā daiļava, kura, nākot pasaulē, reiz tika ielikta šūpulī? Varbūt vispār nav ticības, ka tāda eksistē? Un ko tad, ja tā? Vairums daiļā dzimuma pārstāvju tā arī nodzīvo, līdz tam nenonākot, jo ir taču svarīgākas lietas, ko darīt, nekā grimt šadās muļķībās. Ļoti labi, jo visticamāk viņām tā arī lemts. Bet tad ir tās radošās dvēseles, kuras jūtas iespiestas stūrī, lai gan ar visu to reizēm izlaužas pa ikdienas pienākumos izcīnītu spraudziņu, lai ar dvēseles stīgām uzvilktu dažus mākslinieciskus triepienus savas patības paglaudīšanai. Un es teiktu, ka tas ir bēdīgi. Un vēl es teiktu, ka pašas vainīgas. Gribot negribot, es saprotu, ka tas nāk no sievietes psihoemocionālās veselības - jo vairāk sāpēs smeldzošu, aizvainojumiem pilnu un baiļu pārņemtu traumu sieviete pieredzējusi, jo grūtāk būs veidot savu dzīvi tādu, lai būtu vēlmes un iespējas radoši izpausties. Tā ir sevī noslēgusies būtne, kas ir aizvērusi spārnus, slēpjot savu krāšņumu. Tā ir Pelnrušķīte, kura ikdienā nepaceļ skatienu, lai uzsmaidītu saulei, un naktī neraugās zvaigznēs, sapņojot brīnumainus sapņus. Tā drīzāk ir salauzta sirds, kura triecas kā viļņi pret klintīm atkal un atkal, kuras ikdiena robežojas ar steigu un pienākumu gūzmu, bet dvēsele kliedz un klusē reizē, jo tāpat to neviens nedzird. Tātad nonākam pie dziļa un nopietna darba ar sevi. Tas ir tāpat kā kopt pinkaina suņa kažoku - jo biežāk ķemmēsi, jo smukāk tas izskatīsies.
Dzīve sastāv no miljoniem, pat miljardiem izvēļu kopuma. Man patīk šis apzīmējums, jo tieši tā tas ir - mēs izvēlamies, kā turēt kafijas krūzīti no rīta, tad izvēlamies, kuru kāju spert pāri slieksnim pirmo, izejot no mājas, izvēlamies, kuram garāmgājējam ieskatāmies acīs un kuram ne, izvēlamies kapeikas savā makā, ar kurām norēķināties veikalā utt. Nav tikai lielo izvēļu kā "kur studēt", katra diena ir pārpildīta ar mini izvēlītēm, un katra no tām var aizvest tālāk, apstādināt, pagriezt vai atmest atpakaļ. Nekad nezini, kā būtu, ja būtu. Tēlaini izsakoties, mēs katru rītu sākam zīmēt savu nākotni no jauna. Un katru rītu mēs varam izvēlēties, vai kaut ko pamainīt vai nē. Šķietami mazās izmaiņas, piemēram, dzert tēju nevis kafiju, ar laiku var pārtapt par lielajām, jo viena ieraduma maiņa noved pie nākamās. Līdz kādā dienā arī tā būtne, kura sacenšas ar vāveri ritenī, pamanīs sauli un zvaigznes pie debesīm, bet nākamajā dienā viņa jau sveicinās tās ar smaidu. Taču pēc pus gada viņas drosme uzsākt pārmaiņas būs vainagojusies ar iespēju parādīt pasaulei viņas radošās spējas.
Es zinu, ka tad, kad man ir iespēja radoši izpausties, es ziedu. Es to jūtu ar enerģijas pieplūdumu, ar smaidu, ar gaidām, ar pacilātu garastāvokli, ar vēlmi un vajadzību radīt. Es it kā izpeldos piepildījumā, dejoju bez mūzikas, tveru mirkļus, spēju dalīties un iekšēji dzirdu, kā mana dvēsele dzied. Tā ir neaprakstāmi brīnišķīga sajūta, tas tiešām ir baudījums. Es tiecos uz to atkal no jauna. Tā ir kā veselīga narkotika un tajā pašā laikā kā dzīves ceļa atrašana. Šo sajūtu uzturēt dzīvu es novēlu katrai sievietei - sajūtu, kad tu ziedi, kad tu esi TU. :)